Nu tā.. Lai gan Latvija skaitās maza valsts, tomēr nekad nebiju bijis Engurē, ja nu vienīgi cauri izbraucis, un arī tikai vienu reizi. Galvenais pasākuma mērķis, protams, bij Dziesma Manai Paaudzei, kurā spītīgi/cītīgi piedalos otro gadu pēc kārtas, gan bez 
godalgotiem rezultātiem, tomēr ar lielu FUN un pagozēties uz skatuves arī ir forši. Tā teikt ar Dzintaru Čīču nekādi sacensties 
Nekad gan nesmu uzskatījis, ka man ir laba dziedamā balss, tomēr mājas ģitāras pasākumiem gana pietiekoša. Vēl biju patkami pārsteigts par Engures pilsētiņu, tomēr sakopta, tīra, klusa un jauka likās, un neradās pamestas piejūras ciema sajūtas, kas bieži vien pārņem apmeklējot līdzīgas pilsētas. Tā vien šķiet, ka tā būs īstā vieta, lai vēl šo vasar aizdotos ar velo un teltīm.
Papildus iepriekšminētajam paralēli notika arī Jūras svētki, kas nozīmē to, ka tuvākajā laikā uz jebkādi apstrādātām zivīm nedomāju pat skatīties.
Tad vakar vēl tā vārdadiena (Oskars), ko nekādi nebiju paredzējis svinēt, tomēr saradās gandrīz visa brigāde 
(par ko paldies jāsaka manai minčai, kas to saorganizēja), kā rezultātā ar grūtībām mēģinu iesākt jauno darba dienu. Ak un jā esmu ievācies savā alusskapītī (skatt. att. nr. 3) ar savu mīļāko alus kolekciju.
He un mūsu sirmais Audis – Rozija ieguvis elegantus mummura turētājus (skatt. att. nr. 4)
Tādas nu manas pēdējo dienu aktualitātes un prieciņi.
Loading ...
