Elektronisks piezīmju bloks – Haoss
Jā, kā jau virsraksts vēstī, šodien man ir prieciņš. Otro gadu pēc kārtas izgāju savai Rozijai transportlīdzekļa tehnisko apskati ar pirmo piegājienu. Tie, kas vēl nezin kas ir Rozija, tad varu pačukstēt ka, tā ir kļička manam auto, kurš drīz skaitīsies retro 
. Tehniskās apskates onkulis atzinīgi atzīmēja visnotaļ teicamo ļoti labo tehnisko stāvokli un jauki ielīmēja man jaunu uzlīmi logā.
Galvā jau skan dziesma “On the road again…”
Lieta tāda, ka man sasodīti garšo alus. Būtībā es to varētu lietot brokastīs, pusdienās un vakariņās, bet ne par to ir stāsts. Runa gandrīz būs par Valmiermuižas alu. Man tīri labi iet pie sirds salīdzinoši jaunais Valmiermuižas alus, taču dēļ cenas ikdienā dzeru ko citu, kas, manuprāt, ir garšīgāks un par brīnumu lētāks. Nepieciešamības spiestam man nācās apmeklēt mazo Mārupes veikaliņu. Atrodot tajā to ko vajag, fiksi uzmetu skatu apkārt ko vēl tur var dabūt, manu uzmanību piesaistīja aluskaste, kurā neiedziļinoties atradās mans jau iepriekšminētais Valmiermužas alus, pie kam par neticami zemu cenu 0.48Ls. Jau prātā izskaitļojot cik es pirkšu un kā es skaisti vakarā pie TV varēšu to malkot, pār mani nāca apskaidrība, Tas jopcik nav Valmiermuižas alus, bet gan mistiskas izcelsmes alus ar sasodīti līdzīgu etiķeti un arī pat nosaukumu, Pilsmuižas alus. Viss mans prieks saruka acumirklī, taču intereses pēc vienu nopirku, lai gan mistiskais apraksts uz etiķetes par to ka, ražots “Eiropas Savienībā” pēc tur kaukādas firmas pasūtījuma nekādas lielās cerības neviesa. Vismaz garšas ziņā nebiju maldījies, vnk atbaidošs, kā rezultātā pudeles saturs nonāca izlietnē un manām tukšās taras kolekcijai pievienojas kārtējā pudele, kuras beidzot jāaizved uz stikla taru. Var jau būt, ka esmu pārāk izlepis vai gadījās ar kādu defektu korķī, bet viennozīmigi tas nebija dzerams pasākums. Nu kaukā tā man sanāca. Esiet uzmanīgi, mani dārgie alusdzērāji 
Heijā!!! Apsveicu visus ar stāvbremzes izmantošanas sezonas atklāšanas svētkiem
Mēs jau sen to bijām pelnījuši!
Šodien staigājot pa lielvekalu, kautkā sanāca apstāties pie zooveikala skatloga, kur jauts kāmīts skrēja ritenī. Kautkā aizkēros pie tā skatloga un paliku stāvot tur un vērojot to kāmīti, kurš izskatās laimīgs skrienot tajā ritenī un tajā brīdī sajutos kā kāmīts, kurš skrien ritenī tikai lielākā, taču es sev neliekos jautrs. Domāju tālāk, ka laikam visa vaina dzīves uztverē, bet ir jau pagājušas vairākas stundas, un manas domas nekādi nav mainījušās joprojām galvā kāmītis savā ritenī un es ar savu darbs, mājas, darbs, mājas, alus, darbs mājas, vēl tur kaut kas un atkal tas pats. Gudrinieki to sauc par rutīnu, bet pa lielam jau neko tajā pasākumā nevar mainīt, tāda vnk ir cilvēka dzīve, pa laikam dabū uz brīdi to visu izjaukt saucot par atvaļinājumu. Kautkur aizbrauc, izgulies un kārtīgi atlaid un tad beidzas atvaļinājuma nauda un jākāpj akal tajā pašā ritenī. Nevarētu teikt, ka visa vaina ir naudā, lai gan manām vajadzībām tās nekad nav gana, bet pa lielam visam pietiek. Visvairāk manu prātu nodarbina doma, kas ir TĀ alternatīva kāmīšu ritenim, kur vienkāršs cilvēks var justies absolūti piepildīts, bez rutīnām, bez atvaļinājuma vajadzības. Nez kā to visu uztver īsti mākslenieki un narkomāni.
P.s. Man nebrauc jumts, vnk. kaukā sanāca par to aizdomāties
Kā jau lielāko daļu šīs jaukās valsts iedzīvotāju arī mani vairāk vai mazāk ir skāris zemais IKP, taču līdz šai dienai nekādi negribēju to atzīt . Kā sanāca kā ne, bet izvēloties vietu, kur apēst kārtējās pusdienas, sieviņa man paziņo, ka es esot izlepis un pirmajā brīdī, gluži automātiski, to noliedzu, taču kaukā doma raisījās tālāk un nācās konstatēt, ka daļēji jau viņai taisnība, jo tomēr lai kā arī nebūtu, treknie gadi mani tomēr ir sabojājuši, kaut ņemot tādus elementārus sīkumus, kā majonēze, kuru atzīstu tikai vienu (laikam veikalos tā ir viena no dārgākajām), pārējās es vienkārši nelietoju tikai tāpēc, ka galvā kaukāda tizla spītība, ka ne jau kaukādu kretīnu dēļ valdībā man būs jāēd kautkas mazāk garšīgs vai jāmaina mani ierastie ieradumi. Tas pats attiecas uz alus izstrādājumiem: Piebalgas, Tērvetes un Bauskas, kuri nenoliedzami ir garšīgākie ali manām garšas kārpiņām, bet laikam jau tomēr jāskatās realitātei acīs. Šajā valstī, pa lielam ņemot, viss ir sagājis pilnīgā pakaļā un lai cik skumji tas arī nebūtu, tas tomēr skar arī mani un tādā p***** tomēr ir jādzīvo un jāiemācās pielāgoties lai izdzīvotu. Vēl tik paliek jautājums, kur ir tā robeža, lai pārtikā nelietotu pēdējos mēslus, bet būtu arī kādas kvalitātes un veselības pazīmes, lai apģērbs, kas nopirkts, ir valkājams ilgāk par vienu mēnesi un iegādātās mantas nesalūzt pēc 2 nedēļam.
Laikam laika apstākļu dēļ, uznācis kaukāds pārdomu vilnis.
Loading ...
